Iespējas Vienmēr Ir. Redzējums Maina Dzīvi
Varbūt iespēju nekad nav bijis par maz
Ir dienas, kad šķiet, ka dzīve ir kļuvusi šaurāka nekā agrāk. Mēs skatāmies uz vienām un tām pašām problēmām, atkārtojam vienas un tās pašas domas un nonākam pie viena un tā paša secinājuma: "Nav citas iespējas."
Es to esmu ievērojis ne tikai sarunās ar citiem, bet arī sevī.
Interesanti, ka pasaule bieži nemainās tik strauji, cik mainās mūsu veids, kā uz to skatāmies. Dažreiz apstākļi paliek tie paši, bet pēkšņi mēs ieraugām kaut ko, ko vakar nepamanījām.
Tas lika man kļūt ziņkārīgam.
Varbūt iespējas nekad nav pazudušas. Varbūt mūsu skatījums uz brīdi ir kļuvis šaurāks.
Ierobežojums, kuru daudzi nes sev līdzi
Viens no klusākajiem ierobežojumiem nav naudas trūkums, laika trūkums vai zināšanu trūkums.
Tas ir priekšstats, ka mēs jau zinām visu, kas ir iespējams.
Kad prāts ir noguris, tas sāk atkārtot pazīstamo. Tas aizsargā mūs no nezināmā. Tas izvēlas drošību, pat ja šī drošība vairs nekalpo.
Tad mēs sākam dzīvot nevis pasaulē, bet savās prognozēs par pasauli.
Mēs sakām:
"Man nekad nesanāks."
"Es vienmēr tāds esmu bijis."
"Citiem ir vieglāk."
Un pamazām šie teikumi kļūst nevis par domām, bet par brillēm, caur kurām skatāmies uz dzīvi.
Ne tāpēc, ka tie būtu patiesi.
Tāpēc, ka tos atkārtojam pietiekami ilgi.
Dziļākā patiesība zem šī ierobežojuma
Varbūt dzīve nav nepārtraukti jālabo.
Varbūt tā vairāk aicina mūs pamanīt.
Es ievēroju, ka daba reti steidzas pierādīt savu vērtību.
Koks nesteidzas kļūt lielāks vienā dienā.
Upe necīnās ar katru akmeni.
Saullēkts neprasa atļauju.
Tas vienkārši notiek.
Cilvēkam ir līdzīga daba.
Daudz kas, ko meklējam ārpus sevis, jau klusām dzīvo mūsos.
Miers.
Spēja mīlēt.
Radošums.
Gudrība.
Izturība.
Tie ne vienmēr pazūd. Dažreiz tos aizsedz steiga, salīdzināšanās vai bailes kļūdīties.
Tas nenozīmē, ka viss ir viegli.
Tas tikai nozīmē, ka pat grūtā laikā cilvēkā var būt vairāk iespēju, nekā viņš šobrīd spēj saskatīt.
Kādu mazu soli var sākt jau šodien
Es domāju par vienu ļoti vienkāršu jautājumu.
Nevis:
"Kas man pietrūkst?"
Bet:
"Ko es vēl neesmu pamanījis?"
Atbildi nevajag steigā.
Ejot pa ielu.
Mazgājot traukus.
Sēžot autobusā.
Dzerot rīta kafiju.
Vienkārši uzdod šo jautājumu.
Ko es vēl neesmu pamanījis?
Varbūt kāds cilvēks, kurš jau sen ir gatavs palīdzēt.
Varbūt kāda prasme, kuru esi lietojis gadiem, bet nekad neesi uzskatījis par vērtīgu.
Varbūt iespēja, kas šķita pārāk maza, lai tai pievērstu uzmanību.
Es ievēroju, ka dzīve bieži runā ļoti klusi.
Tāpēc mēs to nedzirdam nevis tāpēc, ka tā klusē, bet tāpēc, ka paši esam kļuvuši pārāk skaļi.
Miers nerodas tikai tad, kad viss ir atrisināts
Daudzi gaida mieru pēc tam, kad visas problēmas būs pazudušas.
Bet dzīve reti kļūst pilnīgi bez izaicinājumiem.
Es ievēroju kaut ko citu.
Miers dažreiz ienāk brīdī, kad pārstājam cīnīties ar pašu realitāti.
Kad pieņemam šo dienu tieši tādu, kāda tā ir.
Ne tāpēc, ka padevāmies.
Tāpēc, ka beidzot sākām redzēt skaidrāk.
No šī miera rodas labāki lēmumi.
Nevis otrādi.
Pārliecība aug no pieredzes, nevis perfekcijas
Ir viegli domāt, ka pārliecība pieder cilvēkiem, kuri nekad nešaubās.
Tomēr esmu ievērojis, ka visdrošākie cilvēki bieži vien ir tie, kuri ir pazinuši šaubas.
Viņi vienkārši nav ļāvuši šaubām pieņemt visus lēmumus.
Varbūt pārliecība nav sajūta.
Varbūt tā ir gatavība spert nākamo soli, pat ja viss vēl nav skaidrs.
Tas man šķiet daudz cilvēcīgāk.
Veselība nav tikai ķermenī
Kad domājam par veselību, mēs bieži domājam par ēdienu vai kustībām.
Tas viss ir svarīgi.
Tomēr es ievēroju, ka veselība dzīvo arī tajā, kā runājam ar sevi.
Ja katru dienu sev atkārtojam, ka nekad nebūsim pietiekami labi, arī ķermenis to dzird.
Varbūt maigums pret sevi nav vājums.
Varbūt tas ir spēks, kas ļauj atjaunoties.
Pārpilnība sākas pirms skaitļiem
Pārpilnība nav tikai bankas kontā.
Tā sākas brīdī, kad ieraugām, cik daudz jau ir.
Attiecības.
Pieredze.
Prasmes.
Elpa.
Laiks.
Spēja mācīties.
Tas nenozīmē ignorēt savus sapņus.
Tas nozīmē tos būvēt no pateicības, nevis no pastāvīgas nepietiekamības sajūtas.
Savādi, bet cilvēks biežāk pamana jaunas iespējas tieši tad, kad vairs neskatās tikai uz trūkumu.
Brīvība var būt daudz tuvāk
Dažreiz mēs domājam, ka brīvība atnāks kopā ar lielām pārmaiņām.
Jaunu darbu.
Citu pilsētu.
Vairāk naudas.
Varbūt.
Bet varbūt pirmā brīvība sākas daudz agrāk.
Brīdī, kad saprotam, ka ne katrai domai ir jātic.
Šī atziņa man vienmēr šķiet pārsteidzoša.
Domas nāk.
Domas aiziet.
Bet mēs neesam katra doma.
Mīlestība bieži sākas ar uzmanību
Mēs bieži meklējam lielus pierādījumus mīlestībai.
Taču ikdiena runā citā valodā.
Klausīšanās.
Pacietība.
Skatiens.
Pateicība.
Neliela palīdzība.
Es ievēroju, ka mīlestība bieži izskatās pavisam parasta.
Un tieši tāpēc mēs to dažreiz nepamanām.
Dzīves jēga var nebūt viena liela atbilde
Es nezinu, vai dzīves jēga ir viena lieta.
Varbūt tā veidojas no simtiem mazu mirkļu.
No sarunas.
No darba, kas palīdz citiem.
No bērna smiekliem.
No klusuma.
No drosmes sākt vēlreiz.
Tas mani padara ziņkārīgu.
Varbūt mēs nemeklējam vienu lielu atbildi.
Varbūt mēs mācāmies dzīvot tā, lai katra diena uzdotu nedaudz labākus jautājumus.
Iespējas sākas tur, kur mainās skatījums
Ja šodien kaut kas šķiet neiespējams, tas nenozīmē, ka tā būs arī rīt.
Ne tāpēc, ka pasaule noteikti mainīsies.
Bet tāpēc, ka cilvēks spēj ieraudzīt citādi.
Tas nav pārmetums pagātnei.
Tas nav aicinājums kļūt ideālam.
Tas ir atgādinājums, ka tev nav jāgaida atļauja pamanīt vairāk.
Es ievēroju, ka dzīve reti atver visas durvis uzreiz.
Tā biežāk atver nākamās durvis tad, kad speram vienu godīgu soli.
Es nezinu, kādas iespējas gaida tieši tevi.
Es nezinu, kuras no tām kļūs par kaut ko lielu.
Taču es brīnos, cik bieži viss sākas ar vienu pavisam klusu pārmaiņu.
Ar skatienu.
Ar jautājumu.
Ar gatavību paskatīties vēlreiz.
Varbūt rītdien pasaule nebūs cita.
Varbūt cits būs tas, kurš uz to skatās.
Un es domāju…
ko mēs ieraudzītu, ja vēl vienu dienu paliktu ziņkārīgi?
Please read similar posts in https://drlal.eu
Komentāri
Ierakstīt komentāru