Dr.Lal Karun

  Piedošana atbrīvo sirds neredzamās saites Neredzamā saite starp pagātni un tagadni Ir saites, kuras nevar saskatīt, tomēr tās spēj ietekmēt katru mūsu soli. Tās nav veidotas no virvēm vai ķēdēm, bet gan no atmiņām, neatbildētiem jautājumiem un emocijām, kas joprojām atbalsojas mūsu iekšējā arhitektūrā. Aizvainojums bieži nepiesakās skaļi. Tas dzīvo klusumā — negaidītā sasprindzinājumā, atkārtotās domās vai sajūtā, ka kāda mūsu daļa joprojām palikusi pagātnē. Piedošanu var uztvert kā apzinātu soli pāri slieksnim, kur pagātne vairs nenosaka tagadnes formu. Tā nav notikušā noliegšana un nav aicinājums aizmirst. Tā ir izvēle pārtraukt barot veco stāstu ar savu uzmanību un dzīvības enerģiju. Kad uzmanība pārstāj nepārtraukti atgriezties pie senām sāpēm, mūsu iekšējā telpa kļūst plašāka. Klusums vairs nešķiet tukšs. Tas kļūst par vietu, kurā var ienākt gaisma un rasties jauna klātbūtne. Varbūt piedošana vispirms nemaina otru cilvēku. Varbūt tā vispirms pārveido telpu, kurā dzīvo mūsu p...

  Apzinātās elpas neredzamā arhitektūra Ievads: Elpa kā slieksnis starp redzamo un neredzamo Ir brīži, kad šķiet, ka pasaule kļūst klusāka. Gaisma uz sienas iegūst neparastu dziļumu, laiks zaudē ierasto steigu, un pati klātbūtne sāk izpausties kā telpa, nevis notikums. Šādos mirkļos elpa bieži kļūst par pirmo pavedienu, kas ved atpakaļ pie sevis. Apzināta elpošana nav tikai fizioloģisks process. To var uztvert kā simbolisku tiltu starp ārējo pieredzi un cilvēka iekšējo arhitektūru. Daudzās filozofiskās un garīgajās tradīcijās elpa kalpojusi kā tēls dzīvības plūsmai, apziņas ritmam un nepārtrauktai atjaunošanās iespējai. Šīs perspektīvas nav jāpieņem kā objektīvi fakti — tās var izmantot kā kontemplatīvus modeļus, kas palīdz paskatīties uz sevi ar lielāku vērību. Varbūt lielākā elpas dāvana nav spēja mūs mainīt. Varbūt tā vienkārši atgādina, ka zem visām lomām, domām un pienākumiem vienmēr pastāv klusa klātbūtne, kas nav pazudusi. Šis raksts ir aicinājums izzināt apzinātas elpas eso...

  Kāpēc dvēsele ilgojas pēc gaismas skaistuma Ievads Ir mirkļi, kuros šķiet, ka skaistums nav tikai kaut kas, ko mēs redzam. Drīzāk rodas sajūta, ka skaistums uz brīdi ierauga mūs. Rīta gaisma, kas klusi ieplūst telpā, meža klusums pirms vēja, ūdens virsmas atspīdums vai cilvēka skatiens, kurā nav nepieciešami vārdi – šie brīži atver kaut ko dziļāku par parastu uztveri. Kāpēc dvēsele pēc tā ilgojas? Uz šo jautājumu nav vienas galīgas atbildes. Taču varam uz to paraudzīties kā uz aicinājumu pārdomām. Iespējams, skaistums nav tikai ārējā pasaulē sastopama īpašība. Varbūt tas ir veids, kā apziņa atpazīst harmoniju starp ārējo pasauli un savu iekšējo arhitektūru. Šāda perspektīva nav pārdabisks apgalvojums. Tā ir simboliska pieeja, kas aicina uztvert skaistumu kā klusas klātbūtnes valodu. Katrs satikšanās mirklis ar skaisto kļūst par slieksni. Nevis robežu starp divām pasaulēm, bet pāreju uz dziļāku klātbūtni šajā pašā dzīvē. Skaistums kā klātbūtnes rezonanse Mēs bieži domājam, ka skai...

 Iekšējā gaisma un apziņas alķīmija Ievads: mūsdienu prāts un iekšējais troksnis Mūsdienu cilvēks dzīvo vidē, kurā ārējā pasaule pastāvīgi prasa uzmanību. Informācija plūst bez pārtraukuma, pienākumi mainās ātrāk nekā spēja tos apzināti apstrādāt, un prāts kļūst par nepārtraukti aktīvu instrumentu, kas reti atpūšas sevī. Šajā stāvoklī rodas interesanta parādība: cilvēks var būt veiksmīgs, produktīvs un sociāli aktīvs, bet iekšēji viņš jūtas izkliedēts. Nevis dramatiski nelaimīgs, bet klusi noguris no nepārtrauktas mentālās kustības. Senās mistiskās tradīcijas šo stāvokli apraksta kā apziņas izkliedi. Un tās piedāvā nevis jaunu uzskatu sistēmu, bet atgriešanos pie paša apziņas avota, kurā dabiski rodas miers, vieglums un iekšēja skaidrība. Iekšējā alķīmija: no prāta blīvuma uz apziņas skaidrību Prāts kā neapstrādāta viela Alķīmijas valodā cilvēka iekšējā dzīve bieži tiek salīdzināta ar neapstrādātu materiālu. Domu plūsma, emocijas, reakcijas un atmiņas veido blīvu iekšējo m...

  Klusuma alķīmija trokšņu laikmetā Ievads: neredzamais zelts ikdienas dzīvē Mēs dzīvojam laikā, kad troksnis vairs nav tikai skaņa. Tas ir kļuvis par kultūru. Tas plūst caur ekrāniem, ziņu virsrakstiem, sociālajiem tīkliem, reklāmām, steidzīgām sarunām un nepārtrauktu nepieciešamību reaģēt. Daudzi cilvēki mostas ar telefonu rokās un aizmieg, skatoties pēdējos informācijas fragmentus, kas vēl nav paspējuši izgaist no dienas ritma. Šajā vidē klusums bieži tiek uztverts kā tukšums. Ja nekas nenotiek, šķiet, ka kaut kas pietrūkst. Ja nav stimulu, prāts sāk meklēt jaunus. Tomēr mistiskajā tradīcijā klusums nekad nav uzskatīts par tukšumu. Tas ir pilnības stāvoklis. Tas ir neredzams lauks, kurā rodas domas, emocijas, iedvesma un pati dzīves pieredze. Kā apziņas arhitekts es nevēlos tev stāstīt, kā dzīvot. Es vēlos tikai parādīt durvis, kuras daudzi nepamana. Durvis, kas vienmēr ir bijušas tev līdzās. Šīs durvis sauc par klusumu. Mūsdienu cilvēka izkliedētā enerģija Mūsdienu sabie...

  Dzīvības Neredzamais Tīkls un Iekšējā Alķīmija Tu nekad neesi bijis atdalīts Ir gandrīz neiespējami iztēloties dzīvu būtni, kas eksistētu pilnīgi viena, neatkarīga un nesaistīta ar citām dzīvības formām. Katra elpa, ko tu ievelc, ir dāvana no pasaules. Katrs ūdens malks ir daļa no sena cikla. Katra doma veidojas vidē, kuru radījušas neskaitāmas attiecības, notikumi un pieredzes. Tomēr mūsdienu cilvēks bieži jūtas viens. Mēs dzīvojam laikā, kad savienojamies ar simtiem cilvēku dažu sekunžu laikā, bet vienlaikus pieaug atsvešinātības sajūta. Mums ir pieejama informācija no visas pasaules, tomēr nereti trūkst dziļas saiknes ar sevi, citiem un dzīvi. Tas nav tāpēc, ka pasaule būtu kļuvusi tukšāka. Tas notiek tāpēc, ka mūsu uzmanība bieži tiek novirzīta prom no tā, kas ir dzīvs, klātesošs un īsts. Kā apziņas arhitekts es aicinu tevi paskatīties uz savu dzīvi citādi. Nevis kā uz izolētu stāstu, kurā tev vienam pašam viss jāizcīna, bet kā uz dzīvu mezglu milzīgā enerģijas un apziņas tīk...