Pāriet uz galveno saturu

Dzīve līdzsvarā: tava iekšējā zelta zona


 Dzīve līdzsvarā: tava iekšējā zelta zona

Kad Visums saka: “Tieši laikā un vietā”

Ir kāds skaists stāsts par to, kā dzīve uz Zemes ir iespējama tikai tāpēc, ka viss ir “tieši pareizi”. Ne par tuvu Saulei, ne par tālu. Ne par karstu, ne par aukstu. It kā pati daba būtu ļoti laba pavāre – ne par daudz sāls, ne par maz.

Un tagad padomā: ja Visums spēj tik precīzi sabalansēt planētu, vai tiešām tavā dzīvē nevar rasties līdzsvars?

Var.

Un tas sākas nevis debesīs, bet tevī.

Ideālais attālums: ne pārāk tuvu, ne pārāk tālu

Zeme atrodas ideālā attālumā no Saules. Ja tā būtu nedaudz tuvāk, mēs būtu kā cepti kartupeļi. Ja tā būtu tālāk – sasaluši pelmeņi.

Tāpat ir ar cilvēkiem un situācijām tavā dzīvē.

Ja tu esi pārāk pieķēries, tu sāc “piedegt”. Ja tu esi pārāk attālināts, dzīve kļūst auksta.

Latvijā cilvēki bieži ir rezervēti. Mēs neskrienam apskaut katru svešinieku uz ielas. Un tas ir skaisti. Bet reizēm mēs aizmirstam arī tuvību.

Praktiska doma:
Šodien atrodi vienu cilvēku, kuram tu vari būt nedaudz tuvāks – ar vienkāršu sarunu vai smaidu. Un vienu lietu, no kuras vari nedaudz atkāpties, lai iegūtu mieru.

Magnētiskais lauks: tava neredzamā aizsardzība

Zemei ir magnētiskais lauks, kas mūs aizsargā no kosmiskā starojuma. Tu to neredzi, bet tas ir.

Arī tev ir savs “magnētiskais lauks” – tava enerģija.

Kad tu esi mierīgs, pateicīgs un līdzsvarots, tu kļūsti stiprs no iekšienes. Negatīvas situācijas tevi tik viegli neskar.

Kad tu esi stresā, viss šķiet personiski. Pat kaimiņa urbjmašīna svētdienas rītā kļūst par eksistenciālu krīzi.

Praktiska doma:
Katru dienu velti dažas minūtes klusumam. Apsēdies, aizver acis un vienkārši elpo. Tas ir kā uzlādēt savu aizsarglauku.

Atmosfēra: tava iekšējā vide

Zemei ir atmosfēra, kas ļauj mums elpot. Bez tās – viss beigtos ļoti ātri.

Arī tev ir sava “iekšējā atmosfēra”. Tās sastāvdaļas ir tavas domas, emocijas un attieksme.

Ja tava iekšējā vide ir pilna ar kritiku un bažām, tad pat skaistākā diena Jūrmalā var šķist pelēka. Ja tā ir viegla un pateicīga, tad pat lietains rīts Rīgā var būt patīkams.

Praktiska doma:
No rīta pajautā sev: “Kādu atmosfēru es šodien radīšu?” Un izvēlies apzināti – mieru vai stresu, pateicību vai sūdzēšanos.

Akmeņi: stabilitāte un pamats

Zemei ir ciets pamats – akmeņi, kalni, kontinenti. Tie dod stabilitāti.

Latviešiem patīk stabilitāte. Mēs cienām darbu, māju, ģimeni. Bet reizēm mēs kļūstam tik piesaistīti drošībai, ka baidāmies kustēties uz priekšu.

Dzīvei vajag pamatu, bet ne cietumu.

Praktiska doma:
Izveido savā dzīvē dažus stabilus ieradumus – regulārs miegs, kustība, vienkārša ikdienas kārtība. Bet atstāj vietu arī spontanitātei.

Pat akmens reizēm grib kļūt par skulptūru.

Temperatūra: emociju līdzsvars

Ja Zeme būtu par dažiem grādiem karstāka vai aukstāka, dzīvība būtu apdraudēta.

Arī tavām emocijām vajag līdzsvaru.

Pārāk daudz dusmu – tu “uzvārīsies”. Pārāk daudz vienaldzības – tu “sasalsi”.

Latvijā mēs bieži “turam visu sevī”. Bet emocijas nav kartupeļu pagrabs – tās nevar glabāt bezgalīgi.

Praktiska doma:
Kad jūti spēcīgas emocijas, neignorē tās. Elpo dziļi un ļauj tām iziet cauri. Var palīdzēt arī pastaiga dabā – mežs ir lielisks terapeits.

Stabila Saule: uzticēšanās dzīvei

Mūsu Saule ir stabila. Tā neizlemj pēkšņi “šodien nespīdēšu”.

Tas dod dzīvībai drošību.

Tavā dzīvē “Saule” ir uzticēšanās. Ticība, ka viss kaut kādā veidā sakārtosies.

Ne vienmēr tā, kā tu plānoji. Bet bieži vien labāk.

Praktiska doma:
Atceries situāciju, kur viss šķita sarežģīti, bet beigās atrisinājās. Tādu piemēru tavā dzīvē ir vairāk, nekā tu domā.

Dzīve nav pret tevi. Tā reizēm vienkārši trenē tavu pacietību.

Ūdens: plūsma un pielāgošanās

Ūdens ir dzīvības pamats. Tas pielāgojas, plūst, nepretojas.

Latviešiem ir īpaša saikne ar ūdeni – jūra, ezeri, upes. Tu vari stundām skatīties viļņos un neko nedomāt. Tas ir meditācijas veids, pat ja tu to nesauc par meditāciju.

Ūdens māca vienkāršu lietu: neej pret visu. Dažreiz ej apkārt.

Praktiska doma:
Kad saskaries ar problēmu, pajautā sev: “Vai es varu to risināt maigāk?” Ne viss prasa cīņu. Dažreiz pietiek ar gudru plūsmu.

Mazliet humora ceļā

Ja Zeme sāktu uztraukties kā cilvēks, tā teiktu:
“Ak nē, es esmu par 0,1 grādu siltāka! Viss ir beidzies!”

Par laimi, planētas tā nedomā.

Bet mēs – jā.

Nākamreiz, kad tu pārdzīvo par kaut ko mazu, iedomājies, cik mierīgi Visums turpina darboties. Tas var palīdzēt pasmaidīt.

Misticisms, kas ir pavisam praktisks

Dzīvē ir vairāk, nekā mēs redzam. Ir sakritības, intuīcija, sajūta, ka “kaut kas vada”.

Tu vari to saukt, kā gribi – daba, enerģija, liktenis.

Bet tas kļūst jūtamāks, kad tu apstājies un klausies.

Latviešu kultūrā jau sen ir šī saikne ar dabu – saulgrieži, uguns, dziesmas. Tā nav tikai tradīcija. Tā ir gudrība.

Praktiska doma:
Pavadi laiku dabā bez telefona. Pat 15 minūtes. Tu pamanīsi, ka prāts kļūst klusāks un atbildes nāk vieglāk.

Tava personīgā “zelta zona”

Visi šie nosacījumi – attālums, aizsardzība, atmosfēra, stabilitāte, temperatūra, uzticēšanās, plūsma – nav tikai par planētu.

Tie ir arī par tevi.

Tava dzīve var kļūt par “zelta zonu”, ja tu:

  • neesi pārāk sasprindzināts, bet arī ne vienaldzīgs

  • sargā savu enerģiju

  • izvēlies pozitīvu iekšējo vidi

  • veido stabilu, bet elastīgu pamatu

  • ļauj emocijām kustēties

  • uzticies dzīvei

  • plūsti ar situācijām

Tas nav sarežģīti. Tas ir vienkārši – bet ne vienmēr viegli.

Noslēgumā: pietiekami labs ir perfekts

Zeme nav perfekta. Ir vētras, zemestrīces, aukstas ziemas.

Bet tā joprojām ir ideāla dzīvībai.

Arī tu neesi perfekts. Un tas ir pilnīgi pietiekami.

Dzīve neprasa, lai tu būtu ideāls. Tā prasa, lai tu būtu dzīvs, klātesošs un mazliet ziņkārīgs.

Tāpēc šodien:
ieelpo dziļi, paskaties apkārt un atceries –

tu jau esi īstajā vietā.

Un varbūt viss ir daudz labāk, nekā tavs prāts mēdz stāstīt.


Please visit https://drlalblog.com

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Cilvēkus motivē viena no divām lietām

  Ieguvums vai zaudējums – kas vada cilvēka ceļu Ievads – divi neredzamie dzinējspēki Cilvēka rīcība reti ir nejauša. Aiz gandrīz katra lēmuma, kustības un izvēles slēpjas dziļš, bieži neapzināts impulss. Garīgajā skatījumā tiek teikts, ka cilvēkus virza divi pamatspēki: vēlme iegūt labumu vai bailes kaut ko zaudēt . Šie spēki darbojas klusumā, bet spēcīgi, veidojot dzīves virzienu. Jauns cilvēks bieži jūt šo spriedzi sevī, pat to nenosaucot vārdā. Saprast šos dzinējspēkus nozīmē iegūt brīvību — ne no rīcības, bet no aklas reakcijas. Ieguvuma ceļš – solījums par “vairāk” Vēlme iegūt labumu izskatās pozitīva. Tā runā par attīstību, sasniegumiem, panākumiem. Mēs mācāmies, strādājam, veidojam attiecības, jo ceram uz kaut ko vairāk — drošību, atzinību, mīlestību, piepildījumu. Taču garīgajā skatījumā ir svarīgi jautāt: no kurienes šī vēlme rodas ? Vai tā nāk no prieka un radošuma, vai no sajūtas, ka šobrīd ar mani nepietiek? Ja vēlme iegūt balstās iekšējā trūkumā, tā neka...

Ja Nav Ko Zaudēt, Prasi Drosmīgi

  Ja Nav Ko Zaudēt, Prasi Drosmīgi Attieksme, kas atver durvis Mans draugs, Es Tev teikšu vienu vienkāršu, bet dzīvi mainošu patiesību: ja ir kaut kas, ko iegūt, un nav ko zaudēt, tad noteikti prasi. Lielākā daļa cilvēku necieš no iespēju trūkuma. Viņi cieš no drosmes trūkuma. Viņi neuzdod jautājumu. Viņi neprasa paaugstinājumu. Viņi neprasa lielāku cenu par savu darbu. Viņi neprasa sadarbību. Viņi neprasa atbalstu. Un Latvijā tas ir īpaši izteikti. Mūsu kultūrā valda pieticība. “Labāk neuzbāzties.” “Ko nu es.” “Negribas apgrūtināt.” Bet ļauj man Tev pateikt – šī attieksme ir jāmaina, ja vēlies pārpilnību. Pozitīva mentālā attieksme nav tukšs sauklis. Tā ir izvēle domāt, ka pasaule ir pilna iespēju un ka Tu esi pelnījis tās izmantot. Prasīšana nav vājums – tā ir spēks Daudzi uzskata, ka prasīt nozīmē atzīt trūkumu. Patiesībā prasīt nozīmē atzīt savu vērtību. Ja Tu neprasi, Tu automātiski pieņem mazāko iespējamo rezultātu. Latvijā bieži redzu talantīgus, izglīt...

Svētais Pavards: Uguns kā Klātbūtnes Sargs

  Svētais Pavards: Uguns kā Klātbūtnes Sargs Latvieša dvēselē uguns nav elements. Tā ir būtne. Tā nav tikai siltums vai gaisma, bet dzīva klātbūtne, kas vienmēr ir bijusi mājas centrs, dzimtas balsts un iekšējās gaismas simbols. Kamēr uguns dega pavardā, māja bija dzīva. Kad uguns izdzisa, ne tikai telpa kļuva auksta – arī gars atkāpās. Svētais pavards senajā latviešu dzīves uztverē nebija dekorācija. Tas bija centrs. Tur vārījās ēdiens, bet vienlaikus tur nogatavojās sarunas, klusums, atmiņas un sapņi. Uguns vienoja paaudzes, tā klausījās stāstos, glabāja noslēpumus un kļuva par neredzamu liecinieku visam, kas notika ģimenes dzīvē. Šī nodaļa ir par uguni kā garīgu principu – par iekšējo liesmu, kas sargā klātbūtni, patiesumu un dzīves jēgu. Uguns kā dzīvības centrs Senajās lauku mājās pavards bija mājas sirds. Ap to tika veidota telpa, ap to ritēja diena, ap to satikās cilvēki. Uguns deva ne tikai siltumu, bet arī orientieri – fizisku un simbolisku. Cilvēks zināja, kur i...