Dr.Lal Karun

  Klusuma brīnums ikdienas dzīvē Kad uztvere kļūst smalkāka Ir teiciens: tur, kur ir liela mīlestība, vienmēr notiek brīnumi. Bet paskatīsimies uz to mazliet tuvāk, bez pārspīlējumiem. Varbūt brīnumi nav kaut kas tāls vai pārdabisks. Varbūt tie ir ļoti klusi, gandrīz nemanāmi — tik nemanāmi, ka mēs tos vienkārši nepamanām. Ikdienas dzīvē Latvijā bieži vien rit savā tempā — darbs, ģimene, pienākumi, rēķini, laika apstākļi, kas ne vienmēr lutina. Un šajā visā mēs bieži sakām: “Kad būs vairāk laika, tad es dzīvošu.” Bet dzīve jau notiek tieši tagad. Kas, ja brīnums nav kaut kas, kas pie mums atnāk… bet kaut kas, ko mēs sākam ieraudzīt? Eksperiments tev: šodien uz 3 minūtēm apstājies. Ne maini neko. Vienkārši ievēro — skaņas, sajūtas ķermenī, savu elpu. Tas arī viss. Bez analīzes. Tu varētu pamanīt — pasaule nav kļuvusi citāda. Bet tava uztvere ir kļuvusi nedaudz smalkāka. Un tieši tur sākas brīnums. Klusuma zinātne praksē Klusums bieži tiek pārprasts. Daudzi domā — klusums nozīmē, ka ...

  Bezgalība tevī: vieglums ikdienā Aiz katras lietas – bezgalīgs plašums Aiz katra objekta slēpjas bezgalība. Objekts pats par sevi ir ierobežots – galds, krēsls, telefons. Bet, ja tu ņem šo objektu un sadali to arvien mazākās daļās, nonāc līdz atomam. Un kas ir atomā? Lielākoties – telpa. Bezgalīgs plašums. Tāpat arī dzīvē. Viss, ko tu redzi, šķiet ciets, noteikts un konkrēts. Bet patiesībā viss balstās uz kaut ko daudz plašāku, neredzamu. Aiz redzamā ir neredzamais. Aiz formas – bezforma. Latvijā mēs mīlam dabu – mežus, jūru, plašos laukus. Bet vai esi pamanījis, ka pat šī daba ir tikai neliela daļa no bezgalīgā? Un tas pats bezgalīgais ir arī tevī. Dzīve nav tik smaga, kā šķiet Dažreiz mēs dzīvi uztveram pārāk nopietni. Rēķini jāmaksā, darbs jādara, ziema atkal gara... un smaids kaut kur pazūd. Bet padomā – ja viss nāk no bezgalības un atgriežas bezgalībā, tad kāpēc tik ļoti satraukties par mazām lietām? Autobuss kavējas? Lieliski – vēl dažas minūtes, lai paskatītos apkārt. Liet...

 Dzīve līdzsvarā: tava iekšējā zelta zona Kad Visums saka: “Tieši laikā un vietā” Ir kāds skaists stāsts par to, kā dzīve uz Zemes ir iespējama tikai tāpēc, ka viss ir “tieši pareizi”. Ne par tuvu Saulei, ne par tālu. Ne par karstu, ne par aukstu. It kā pati daba būtu ļoti laba pavāre – ne par daudz sāls, ne par maz. Un tagad padomā: ja Visums spēj tik precīzi sabalansēt planētu, vai tiešām tavā dzīvē nevar rasties līdzsvars? Var. Un tas sākas nevis debesīs, bet tevī. Ideālais attālums: ne pārāk tuvu, ne pārāk tālu Zeme atrodas ideālā attālumā no Saules. Ja tā būtu nedaudz tuvāk, mēs būtu kā cepti kartupeļi. Ja tā būtu tālāk – sasaluši pelmeņi. Tāpat ir ar cilvēkiem un situācijām tavā dzīvē. Ja tu esi pārāk pieķēries, tu sāc “piedegt”. Ja tu esi pārāk attālināts, dzīve kļūst auksta. Latvijā cilvēki bieži ir rezervēti. Mēs neskrienam apskaut katru svešinieku uz ielas. Un tas ir skaisti. Bet reizēm mēs aizmirstam arī tuvību. Praktiska doma: Šodien atrodi vienu cilvēku, kuram tu vari ...

  Kad tu tici sev, viss sāk kustēties Kur īsti sākas tavs ceļš Tu sēdi savā istabā, varbūt ārā ir pelēka Rīgas diena, varbūt jūras vējš Jūrmalā dara savu, un tu domā: “Labi, es gribu kaut ko mainīt… bet ar ko lai es vispār sāku?” Tas ir godīgs jautājums. Un arī ļoti latvisks. Mēs neesam no tiem, kas uzreiz lec ar galvu mākoņos. Mēs vispirms paskatāmies, vai nav bedre priekšā. Bet te ir mazs noslēpums, kas var likties pārāk vienkāršs: Tu nesāc ar plānu. Tu sāc ar pārliecību. Jā, tieši tā. Pirms tu dari kaut vienu soli, tev jāizlemj, ka tu vari. Nevis “varbūt varu”, bet “protams, ka varu”. Un, ja tev tas šķiet mazliet smieklīgi — lieliski. Tas nozīmē, ka tu esi tuvu patiesībai. Prāts – tavs klusais izpildītājs Iedomājies, ka tavs prāts ir kā ļoti centīgs darbinieks. Viņš nekad nestrīdas, nekad neapšauba, tikai izpilda. Ja tu viņam saki: “Man tas nesanāks” — viņš saka: “Labi, nesanāks.” Ja tu saki: “Es atradīšu veidu” — viņš saka: “Labi, meklēsim.” Un viņš tiešām sāk meklēt. Tieši tāp...

  Ko tu redzi sevī, to dzīve atspoguļo Klusais ieradums pamanīt Apstāsimies uz mirkli un uzdosim vienkāršu, bet ļoti godīgu jautājumu. Ko tu visbiežāk pamani sevī? Vai tu pamani to, kas izdodas? Vai arī to, kas vēl nav kārtībā? Vai tu pamani savas stiprās puses? Vai arī mazās kļūdas, kas, šķiet, visu sabojā? Lielākā daļa cilvēku Latvijā, ja būsim pavisam atklāti, ir diezgan pieticīgi. Un tas ir skaisti. Bet šai pieticībai ir arī otra puse — mēs bieži vairāk redzam, kas nav pietiekami. “Varēja būt labāk.” “Nu, kaut kā jau ir…” “Citiem sanāk labāk.” Un šeit sākas stāsts. Tas, ko tu redzi, kļūst par realitāti Tu vari domāt, ka tu vienkārši “novēro” savu dzīvi. Bet patiesībā tu to interpretē. Un interpretācija nav neitrāla. Ja tu sev atkārto: “Man vienmēr kaut kas pietrūkst,” tad pat brīžos, kad viss ir labi, tu meklēsi, kas vēl trūkst. Ja tu sev saki: “Es pamazām virzos uz priekšu,” tu sāksi redzēt pierādījumus tam. Tā nav maģija, kā filmās. Tā ir tava uzmanība… kas rada virzienu. Lat...

  Apziņa klusē, bet vada visu dzīvē šeit Vai tu dzirdi to, kas nekad nerunā? Dārgais draugs, ļauj man uzdot tev vienkāršu, bet mazliet viltīgu jautājumu: kas tevī nekad nerunā, bet vienmēr zina? Tu vari teikt — domas, jūtas, sajūtas. Bet tās visas mainās. Vienu brīdi tu esi priecīgs, nākamajā jau domā par rēķiniem, laikapstākļiem vai to, kāpēc kafija atkal atdzisa pārāk ātri. Bet aiz visa šī trokšņa ir kaut kas kluss. Kaut kas stabils. Kaut kas, kas vienkārši… apzinās. Tā ir tava apziņa. Un interesantākais? Tā nekad nepazūd. Tu vari būt noguris, satraukts vai apjucis, bet apziņa vienmēr ir tur — mierīga kā ezers bez vēja. Prāts kā Rīgas centrāltirgus Iedomājies savu prātu kā Rīgas centrāltirgu sestdienas rītā. Visi runā, piedāvā, pārdod, kustas. Domas: “Man tas jāizdara.” Jūtas: “Kāpēc es jūtos tā?” Sajūtas: “Man vajag kafiju… vēl vienu.” Un tu stāvi pa vidu un mēģini saprast, ko klausīties. Bet apziņa? Tā nav tirgotājs. Tā ir tas, kas visu vēro no malas. Problēma ir tā, ka lielākā...