Dr.Lal Karun

  Vai zivs pamana ūdeni sev apkārt? Klusuma zinātne trokšņainā laikmetā Tu dzīvo laikā, kad cilvēki biežāk pārbauda paziņojumus nekā savu elpu. Pasaule kustas ātri, domā skaļi un reti apstājas. Visi kaut kur steidzas — uz panākumiem, drošību, atzinību, lielāku kontu bankā vai vismaz sajūtu, ka viņi “neatpaliek”. Un tomēr zem visa šī trokšņa daudzi cilvēki klusībā jūtas noguruši. Ne tikai fiziski. Dvēseliski. Te ir interesants jautājums: ja zivs visu dzīvi pavada ūdenī, vai tā vispār pamana ūdeni? Līdzīgi ir ar tevi. Lielākā daļa tavu uzskatu par dzīvi nav radušies no tiešas pieredzes. Tie ir pieņēmumi, kurus esi ieelpojis no ģimenes, kultūras, reklāmām, sociālajiem tīkliem un kolektīvā stresa. Tik ilgi esi dzīvojis tajos, ka tie šķiet pašsaprotami. “Man jābūt aizņemtam, lai būtu vērtīgs.” “Man jāsasniedz vairāk, lai justos pietiekams.” “Es atpūtīšos vēlāk.” Bet vai esi pamanījis, ka “vēlāk” reti pienāk? Es nerunāju ar tevi no kalna virsotnes vai mistiska tempļa. Es runāju no tās vi...

  Sirds zina ceļu mājup Tu neesi pazudis, tikai pārslogots Tu dzīvo laikā, kurā cilvēks var sarunāties ar mākslīgo intelektu, pasūtīt ēdienu trīs klikšķos un vienlaikus justies pilnīgi atsvešināts no sevis. Tas nav paradokss. Tā ir mūsdienu kultūras loģiskā sekas. Pasaule ir kļuvusi ļoti skaļa. Ne tikai ārēji. Iekšēji. Tavs prāts ir kļuvis par atvērtu pārlūku ar simts cilnēm. Viena daļa domā par naudu. Otra analizē attiecības. Trešā salīdzina sevi ar cilvēkiem internetā, kuri paši slepeni jūtas nepietiekami. Un pa vidu tam visam tavs ķermenis mēģina tev pateikt: “Varbūt mums vajadzētu vienkārši apsēsties un paelpot.” Taču tu esi iemācīts kustēties, nevis klausīties. Un tomēr lielākais noslēpums nekad netiek atklāts caur troksni. Tas atveras caur sirdi. Ne sentimentālu romantiku. Ne dramatisku garīgumu. Bet caur ļoti konkrētu iekšēju kvalitāti — spēju būt pietiekami klātesošam, lai sadzirdētu savu patieso enerģiju. Šis ir ceļojums atpakaļ uz veselumu. Ne uz pilnību. Veselumu. Atšķir...

  Miglas Ezera Dziesma Zem Sudraba Mēness I nodaļa — Par zēnu, kurš dzirdēja niedres Latvijas ziemeļos, kur ezeri guļ kā veci spoguļi starp priežu mežiem un kur migla no rītiem pārvietojas tik lēni, it kā vēl domātu savus sapņus, atradās mazs ciems vārdā Vītolu Mala. Tur dzīvoja zēns vārdā Olafs, kuram piemita neparasta spēja — viņš dzirdēja niedru balsis. Niedres nerunāja skaļi. Tās čukstēja. Tās stāstīja par lietām, ko cilvēki sen bija aizmirsuši: par zivīm, kas naktīs dzied mēnesim, par akmeņiem, kuri atceras ledāju laikus, un par vēju, kas reiz bijis jauns. Olafa tante Matilde uzskatīja, ka šāda nodarbe nav diez cik derīga. — Ar niedrēm maizi neizcepsi, — viņa mēdza sacīt, maisot brūkleņu ievārījumu. Tomēr Olafs juta, ka niedrēs ir kāda patiesība, ko nevar atrast ne grāmatās, ne baznīcas zvanu skaņās. Kādā aukstā rudens vakarā, kad virs purviem karājās sudrabaina migla, niedres viņam iečukstēja: — Pasaule kļūst nemierīga. Radības aizmirst savu vietu zem debesīm. Olafs sarauca p...

  Mazā pārmaiņa, kas maina pasauli Mazais Latvijas ciemats Tālu Latvijas zaļo pļavu un mežu vidū atradās mazs ciematiņš ar koka mājiņām un akmens bruģētām ieliņām. Tur dzīvoja ļaudis, kas dienu no dienas rosījās ap saviem darbiem, taču bieži strīdējās par sīkumiem – par to, kurš pirmais varēs doties uz upi pēc ūdens, kurš saņems garāko maizes klaipu, un pat par to, kura vista ir visražīgākā. Līna, meitene ar zeltainiem matiem Ciematā dzīvoja meitene vārdā Līna. Viņas mati spīdēja kā rudens saules stari, un acis bija kā ezeri, kas atspoguļo debesis. Līna mīlēja klaiņot pa mežu, runāt ar dzīvniekiem un klausīties vecos ozolus, kas čukstēja vējam savas noslēpumainās gudrības. Viņa zināja: ja vēlies mainīt pasauli, jāsāk ar sevi. Brīnumainais mežs un runājošie radījumi Kādā rīta stundā Līna ieiet dziļi mežā, kur koki tik augsti, ka šķita, ka tie skar debesis. Tur viņa sastapa runājošu lapsu ar brillēm no dzidra stikla un mazas spārnotas peles, kas rotaļājās saules staros. “Sveika...

  Mīlestība ir vienīgais brīnums Tu neesi atdalīts no dzīves Tu esi uzaudzis kultūrā, kas tev māca būt aizņemtam. Jo aizņemtāks esi, jo vērtīgāks šķiet tavs eksistences pierādījums. Kalendāri pilni. Paziņojumi nemitīgi. Domu plūsma tik skaļa, ka klusums sāk šķist aizdomīgs. Un tomēr — kaut kas tevī zina. Tas zina, ka patiesā dzīve nenotiek steigā. Tā nenotiek arī tad, kad tu nemitīgi salīdzini savu ceļu ar citu cilvēku izkārtotajām vitrīnām. Patiesā dzīve sākas brīdī, kad tu uz mirkli apstājies un sajūti: “Es esmu.” Nevis “es kļūšu”. Nevis “es pierādīšu”. Nevis “es sasniegšu”. Vienkārši — es esmu. No šīs vietas rodas brīnumi. Ne tie teatrālie, kur debesīs parādās zīmes vai realitāte pēkšņi sāk spēlēt Holivudas mūziku. Īstie brīnumi ir daudz klusāki. Tie ir mirkļi, kad cilvēks izvēlas mīlestību baiļu vietā. Kad viņš izvēlas klātbūtni automātisma vietā. Kad viņš pārstāj dzīvot kā saspringts projekts un sāk dzīvot kā apzināta būtne. Mīlestība pati par sevi ir brīnums. Viss, kas rodas ...