Pāriet uz galveno saturu

Apziņa klusē, bet vada visu dzīvē šeit


 

Apziņa klusē, bet vada visu dzīvē šeit

Vai tu dzirdi to, kas nekad nerunā?

Dārgais draugs, ļauj man uzdot tev vienkāršu, bet mazliet viltīgu jautājumu: kas tevī nekad nerunā, bet vienmēr zina?

Tu vari teikt — domas, jūtas, sajūtas. Bet tās visas mainās. Vienu brīdi tu esi priecīgs, nākamajā jau domā par rēķiniem, laikapstākļiem vai to, kāpēc kafija atkal atdzisa pārāk ātri.

Bet aiz visa šī trokšņa ir kaut kas kluss. Kaut kas stabils. Kaut kas, kas vienkārši… apzinās.

Tā ir tava apziņa.

Un interesantākais? Tā nekad nepazūd. Tu vari būt noguris, satraukts vai apjucis, bet apziņa vienmēr ir tur — mierīga kā ezers bez vēja.

Prāts kā Rīgas centrāltirgus

Iedomājies savu prātu kā Rīgas centrāltirgu sestdienas rītā. Visi runā, piedāvā, pārdod, kustas.

Domas: “Man tas jāizdara.”
Jūtas: “Kāpēc es jūtos tā?”
Sajūtas: “Man vajag kafiju… vēl vienu.”

Un tu stāvi pa vidu un mēģini saprast, ko klausīties.

Bet apziņa? Tā nav tirgotājs. Tā ir tas, kas visu vēro no malas.

Problēma ir tā, ka lielākā daļa cilvēku tik ļoti iesaistās šajā “tirgū”, ka aizmirst — viņi nav troksnis. Viņi ir tas, kas to uztver.

Kāpēc apziņa paliek nepamanīta?

Tāpēc, ka tā nekliedz.

Tā nesaka: “Hei, paskaties uz mani!”
Tā vienkārši ir.

Latvijā mēs bieži novērtējam klusumu — mežus, jūru, mierīgus vakarus. Bet ironiski, ka iekšējais klusums bieži paliek nepamanīts.

Mēs meklējam uzmanību ārpusē — ziņās, telefonā, sarunās. Bet tas, kas patiešām dod mieru, nav skaļš.

Tas ir tik kluss, ka to var pamanīt tikai tad, kad tu pats kļūsti mazliet klusāks.

Tu neesi savas domas

Tagad nāk svarīgā daļa.

Ja tu vari novērot savas domas, tad tu neesi tās.

Padomā:
Tu saki — “man ir doma”.
Tu nesaki — “es esmu doma”.

Tas nozīmē, ka tu esi kaut kas lielāks.

Un šeit sākas īstā brīvība.

Jo, ja tu neesi savas domas, tev nav jāpakļaujas katrai no tām.

Doma saka: “Nav pietiekami.”
Tu vari pasmaidīt un teikt: “Interesanti… bet es izvēlos citu skatījumu.”

No trūkuma uz pārpilnību

Kad tu identificējies ar prāta troksni, bieži rodas trūkuma sajūta.

“Nav pietiekami naudas.”
“Nav pietiekami iespēju.”
“Nav pietiekami laika.”

Bet apziņa pati par sevi nekad nejūt trūkumu. Tā vienkārši ir pilnīga.

Kad tu pieslēdzies šai klusajai daļai sevī, notiek kaut kas interesants — tu sāc justies mierīgāks. Un no šī miera rodas jaunas idejas, iespējas un risinājumi.

Pārpilnība sākas nevis ar naudu, bet ar sajūtu.

Mazliet humora par prātu

Iedomājies, ka tavs prāts ir kā vecs radio.

Dažreiz tas spēlē skaistu mūziku.
Dažreiz — ziņas, kas nav īpaši iepriecinošas.
Un dažreiz — vienkārši troksni.

Un ko mēs darām? Mēs ticam visam, ko tas saka!

Tas ir kā klausīties radio, kas saka: “Tu nevari to izdarīt,” un atbildēt: “Paldies par informāciju, es pat nemēģināšu.”

Varbūt ir laiks mazliet pasmieties un pārslēgt staciju?

Praktiska pieeja ikdienā

Labi, pietiek filozofijas. Kā to izmantot reālajā dzīvē?

1. Apstājies uz mirkli

Dienas laikā vienkārši apstājies un pajautā: “Ko es šobrīd apzinos?”

Ne analizē. Vienkārši pamani.

2. Vēro domas

Kad parādās doma, neskrien tai līdzi. Skaties uz to kā uz mākoņiem debesīs.

3. Atgriezies sajūtā

Pievērs uzmanību elpai vai ķermenim. Tas palīdz atgriezties tagadnē.

4. Izvēlies jaunu virzienu

Kad prāts saka kaut ko ierobežojošu, izvēlies domu, kas dod vairāk iespēju.

Latvijas ritms un iekšējais miers

Latvijā dzīves ritms var būt interesants — no mierīgiem laukiem līdz aizņemtai pilsētai.

Bet neatkarīgi no tā, kur tu esi, apziņa vienmēr ir pieejama.

Tu vari būt mežā vai birojā Rīgā — tas nemaina faktu, ka klusums tevī ir turpat.

Un tas ir tavs lielākais resurss.

Attiecības un apziņa

Kad tu esi vairāk apzināts, mainās arī attiecības.

Tu vairs nereaģē automātiski.
Tu vairāk klausies.
Tu mazāk dramatizē.

Un pēkšņi cilvēki ap tevi sāk uzvesties citādi.

Ne tāpēc, ka tu viņus kontrolē, bet tāpēc, ka tu pats esi citā stāvoklī.

Darbs un radošums

Darba vidē tas ir īpaši vērtīgi.

Kad prāts ir pārpildīts, radošums samazinās.
Kad tu esi mierīgs, idejas nāk vieglāk.

Tāpēc dažreiz labākais, ko vari darīt, nav strādāt vairāk… bet būt klusumā dažas minūtes.

Jā, tas izklausās pārāk vienkārši. Bet bieži vien vienkāršais ir visefektīvākais.

Pacietība kā spēks

Ne gaidi, ka viss mainīsies uzreiz.

Apziņas pamanīšana ir kā muskuļa trenēšana. Jo vairāk tu to dari, jo dabiskāk tas kļūst.

Un ar laiku tu sapratīsi, ka miers nav kaut kas, ko jāmeklē.

Tas ir tas, kas paliek, kad troksnis samazinās.

Mazs ikdienas eksperiments

Pamēģini šo:

Nākamās 7 dienas, vairākas reizes dienā, vienkārši pajautā sev:
“Kas šobrīd apzinās šo brīdi?”

Ne meklē atbildi vārdos. Vienkārši sajūti.

Tas ir kā pagriezties no trokšņa uz klusumu.

Noslēgums: tas, kas vienmēr ir

Dārgais draugs, tu neesi pazudis savās domās. Tu vienkārši esi aizmirsis paskatīties aiz tām.

Apziņa tevī nav kaut kas, ko jāizveido. Tā jau ir.

Tā ir klusa, stabila un vienmēr pieejama.

Un, kad tu sāc dzīvot no šīs vietas, dzīve kļūst vieglāka, bagātāka un… jā, arī mazliet jautrāka.

Jo tu vairs neesi iestrēdzis katrā domā.

Tu esi tas, kas izvēlas.

Un tas, mans draugs, ir īstais spēks.

Please visit https://drlalk.eu

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Cilvēkus motivē viena no divām lietām

  Ieguvums vai zaudējums – kas vada cilvēka ceļu Ievads – divi neredzamie dzinējspēki Cilvēka rīcība reti ir nejauša. Aiz gandrīz katra lēmuma, kustības un izvēles slēpjas dziļš, bieži neapzināts impulss. Garīgajā skatījumā tiek teikts, ka cilvēkus virza divi pamatspēki: vēlme iegūt labumu vai bailes kaut ko zaudēt . Šie spēki darbojas klusumā, bet spēcīgi, veidojot dzīves virzienu. Jauns cilvēks bieži jūt šo spriedzi sevī, pat to nenosaucot vārdā. Saprast šos dzinējspēkus nozīmē iegūt brīvību — ne no rīcības, bet no aklas reakcijas. Ieguvuma ceļš – solījums par “vairāk” Vēlme iegūt labumu izskatās pozitīva. Tā runā par attīstību, sasniegumiem, panākumiem. Mēs mācāmies, strādājam, veidojam attiecības, jo ceram uz kaut ko vairāk — drošību, atzinību, mīlestību, piepildījumu. Taču garīgajā skatījumā ir svarīgi jautāt: no kurienes šī vēlme rodas ? Vai tā nāk no prieka un radošuma, vai no sajūtas, ka šobrīd ar mani nepietiek? Ja vēlme iegūt balstās iekšējā trūkumā, tā neka...

Ja Nav Ko Zaudēt, Prasi Drosmīgi

  Ja Nav Ko Zaudēt, Prasi Drosmīgi Attieksme, kas atver durvis Mans draugs, Es Tev teikšu vienu vienkāršu, bet dzīvi mainošu patiesību: ja ir kaut kas, ko iegūt, un nav ko zaudēt, tad noteikti prasi. Lielākā daļa cilvēku necieš no iespēju trūkuma. Viņi cieš no drosmes trūkuma. Viņi neuzdod jautājumu. Viņi neprasa paaugstinājumu. Viņi neprasa lielāku cenu par savu darbu. Viņi neprasa sadarbību. Viņi neprasa atbalstu. Un Latvijā tas ir īpaši izteikti. Mūsu kultūrā valda pieticība. “Labāk neuzbāzties.” “Ko nu es.” “Negribas apgrūtināt.” Bet ļauj man Tev pateikt – šī attieksme ir jāmaina, ja vēlies pārpilnību. Pozitīva mentālā attieksme nav tukšs sauklis. Tā ir izvēle domāt, ka pasaule ir pilna iespēju un ka Tu esi pelnījis tās izmantot. Prasīšana nav vājums – tā ir spēks Daudzi uzskata, ka prasīt nozīmē atzīt trūkumu. Patiesībā prasīt nozīmē atzīt savu vērtību. Ja Tu neprasi, Tu automātiski pieņem mazāko iespējamo rezultātu. Latvijā bieži redzu talantīgus, izglīt...

Svētais Pavards: Uguns kā Klātbūtnes Sargs

  Svētais Pavards: Uguns kā Klātbūtnes Sargs Latvieša dvēselē uguns nav elements. Tā ir būtne. Tā nav tikai siltums vai gaisma, bet dzīva klātbūtne, kas vienmēr ir bijusi mājas centrs, dzimtas balsts un iekšējās gaismas simbols. Kamēr uguns dega pavardā, māja bija dzīva. Kad uguns izdzisa, ne tikai telpa kļuva auksta – arī gars atkāpās. Svētais pavards senajā latviešu dzīves uztverē nebija dekorācija. Tas bija centrs. Tur vārījās ēdiens, bet vienlaikus tur nogatavojās sarunas, klusums, atmiņas un sapņi. Uguns vienoja paaudzes, tā klausījās stāstos, glabāja noslēpumus un kļuva par neredzamu liecinieku visam, kas notika ģimenes dzīvē. Šī nodaļa ir par uguni kā garīgu principu – par iekšējo liesmu, kas sargā klātbūtni, patiesumu un dzīves jēgu. Uguns kā dzīvības centrs Senajās lauku mājās pavards bija mājas sirds. Ap to tika veidota telpa, ap to ritēja diena, ap to satikās cilvēki. Uguns deva ne tikai siltumu, bet arī orientieri – fizisku un simbolisku. Cilvēks zināja, kur i...