Tu esi gaisma, kas piedzimusi šajā pasaulē
Ir patiesība, kas dzīvo dziļāk par domām, dziļāk par vārdiem, dziļāk par šaubām. Tā nav ideja, ko var iemācīties. Tā ir atcerēšanās. Tu neesi tikai ķermenis, ne tikai prāts, ne tikai dzīves stāsts. Tu esi apziņa, kas caur šo ķermeni raugās pasaulē. Tu esi gaisma, kas uz laiku izvēlējusies formu.
Latviešu dvēseles izjūtā gaisma vienmēr bijusi kas vairāk nekā fizisks fenomens. Gaisma ir bijusi patiesība, skaidrība, dzīvība. Gaismu godināja saullēktā, gaismu sagaidīja ziemas saulgriežos, gaismu sargāja mājas pavardā. Arī cilvēkā tika saskatīta gaisma – klusa, bet spēcīga, pieticīga, bet noturīga.
Kad cilvēks sāk šo gaismu sevī just, mainās visa dzīves uztvere. Viņš vairs nejautā, kā kļūt par kaut ko vairāk. Viņš sāk atcerēties, kas viņš jau ir.
Gaisma kā iekšējā būtība, nevis sasniegums
Mūsdienu pasaule bieži māca, ka cilvēkam jākļūst labākam, spēcīgākam, gudrākam. Ka gaisma ir kaut kas, kas jāsasniedz ar pūlēm. Taču garīgā pieredze rāda ko citu – gaisma nav jārada, tā ir jānoņem no apziņas slāņiem, kas to aizsedz.
Kā pavasarī saule neienāk mežā, kamēr neizkūst sniegs, tā arī cilvēkā gaisma neparādās pilnībā, kamēr viņš turas pie bailēm, vainas, salīdzināšanās un nepārtrauktas paššaubas. Gaisma jau ir tur. Tai tikai jādod telpa.
Latviešu dzīves gudrība vienmēr mudinājusi uz pieticību, bet ne uz sevis noniecināšanu. Patiesa pieticība nāk no zināšanas: manī ir kaut kas vērtīgs, tāpēc man nav jāklaigā. Man nav jāpierāda. Man pietiek būt.
Šī ir gaismas cilvēka daba.
Ziemeļu gaismas īpašā kvalitāte
Gaisma Ziemeļos nav spoža un dedzinoša. Tā ir mīksta, klusa, dziļa. Tā nāk caur miglu, caur sniega klusumu, caur pelēkiem rītiem, caur garām krēslām. Un tieši tāpēc tā māca cilvēkam ieraudzīt smalko, neuzkrītošo, patieso.
Latvietis vienmēr ir dzīvojis vidē, kur gaisma nav pašsaprotama. Ziemā tās trūkst, rudenī tā ir īslaicīga, pavasarī tā jāgaida. Tas veido īpašu attiecību ar gaismu – cieņpilnu, jūtīgu, apzinātu. Katrs saullēkts kļūst par dāvanu. Katrs gaišais vakars – par svētību.
Šī ārējā pieredze atspoguļo arī iekšējo ceļu. Cilvēks, kurš dzīvo šajā kultūrā, intuitīvi saprot: gaisma ir jāizkopj. Tā jānosargā. Tā jāgodā. Tā jāatceras pat tad, kad apkārt ir tumsa.
Gaisma un klusums
Gaisma ne vienmēr ir skaļa. Bieži tā ienāk klusumā. Kad prāts beidz skriet, kad ķermenis atslābst, kad cilvēks pārstāj cīnīties ar sevi, pēkšņi rodas sajūta: it kā iekšpusē būtu atvērusies telpa. Tajā nav dramatisku vīziju, nav ekstāzes. Ir miers. Plašums. Dzīvīgums.
Šo pieredzi bieži pazīst cilvēki, kuri ilgi ir gājuši vieni pa mežu, sēdējuši pie ezera, klausījušies vējā. Tā ir sajūta, ka tu neesi atdalīts no pasaules. Ka tu neesi svešs šajā dzīvē. Ka viss kaut kādā dziļā līmenī ir kārtībā.
Tā ir gaismas klātbūtne.
Meta cilvēks necenšas šo stāvokli noturēt ar spēku. Viņš vienkārši atgriežas pie tā atkal un atkal. Caur elpu. Caur dabu. Caur patiesumu.
Gaisma ikdienas dzīvē
Garīgums nav atdalīts no ikdienas. Gaisma neparādās tikai meditācijā. Tā izpaužas attiecībās, darbā, izvēlēs. Cilvēks, kurš sāk apzināties savu gaismu, pamazām sāk dzīvot citādi.
Viņš runā mierīgāk. Viņš klausās dziļāk. Viņš izvēlas patiesību, nevis ērtību. Viņš vairs neiesaistās tik viegli drāmās. Viņš nejūt vajadzību pierādīt savu vērtību.
Šāda cilvēka klātbūtne pati par sevi kļūst par dziedināšanu citiem. Ne tāpēc, ka viņš kaut ko māca, bet tāpēc, ka viņš atgādina. Atgādina par mieru. Par iespēju būt. Par gaismu, kas ir pieejama ikvienam.
Latviešu kultūrā šādi cilvēki vienmēr ir bijuši. Ne kā skolotāji ar tituliem, bet kā vecmāmiņas ar dziļām acīm, kā klusi kaimiņi, kā cilvēki, pie kuriem citi gribēja pasēdēt. Viņu spēks nebija vārdos. Tas bija klātbūtnē.
Aizmiršana un atcerēšanās
Lielākā daļa cilvēku nav zaudējuši gaismu. Viņi ir zaudējuši atcerēšanos. Dzīves pieredze, traumas, vilšanās, sociālie spiedieni pamazām pārklāj šo iekšējo gaismu ar slāņiem. Cilvēks sāk identificēties ar lomām, ar neveiksmēm, ar bailēm.
Taču katrā brīdī pastāv iespēja atgriezties. Nevis kļūt par citu cilvēku, bet atgriezties pie tā, kas bija pirms visiem stāstiem. Pie klusās apziņas, kas vienmēr ir vērojusi.
Latviešu mitoloģijā bieži sastopama tēma par pazudušo un atrasto. Par kaut ko vērtīgu, kas ir noslēpts, bet ne zudis. Tieši tāda ir arī gaisma cilvēkā. Tā var šķist pazudusi, bet patiesībā tā tikai gaida, kad uz to paskatīsies.
Īsa meditācija: atgriešanās pie savas gaismas
Sagatavošanās
Apsēdies mierīgi. Ne centies neko īpašu sasniegt. Ļauj sev vienkārši būt.
Elpas sajūta
Sajūti elpu. Ne kā tehniku, bet kā dzīvības kustību sevī. Katrs ieelpas vilciens ir apliecinājums, ka tu esi dzīvs.
Iekšējās telpas sajūta
Pajautā sev klusi: kas ir tas, kas šobrīd apzinās šo pieredzi? Neatbildi ar vārdiem. Vienkārši sajūti to kā klātbūtni.
Gaismas atpazīšana
Ļauj sev sajust, ka šī apzināšanās pati par sevi ir gaisma. Ne krāsa, ne forma, bet dzīvīgums, kas skatās caur tevi. Paliec šajā sajūtā dažas minūtes.
Noslēguma pārdomas
Tu neesi šeit nejauši. Tu neesi kļūda. Tu neesi tikai reakciju un apstākļu rezultāts. Kaut kas tevī ir vecāks par šo dzīvi un vienlaikus vienmēr jauns. Kaut kas, kas nekad nav bijis salauzts, pat ja viss pārējais ir šķitis salūzis.
Šī klātbūtne tevī ir gaisma.
Latviešu kultūras klusums, daba, pieticība un dziļums nav nejaušas īpašības. Tās ir telpas, kas palīdz cilvēkam atcerēties šo gaismu. Mežs, migla, rīta rasa, vakara krēsla, dziesma, kas skan klusi – tās visas ir durvis atpakaļ pie sevis.
Meta cilvēks nav tas, kurš kļūst par ko neparastu.
Meta cilvēks ir tas, kurš pārstāj aizmirst.
Un brīdī, kad tu vairs neaizmirsti, tu saproti:
tu vienmēr esi bijis gaisma, kas vienkārši meklēja sevi.
Komentāri
Ierakstīt komentāru