Pāriet uz galveno saturu

Tu Kļūsti Par To, Ko Izvēlies Dzīvot


 

Tu Kļūsti Par To, Ko Izvēlies Dzīvot

Brīdis, kad vecais vairs neder

Pienāk brīdis, kad tu skaidri sajūti — bez šaubām, bez vilcināšanās — ka tu vairs nevari atgriezties pie vecās dzīves. Ne tāpēc, ka tev kaut kas būtu atņemts, bet tāpēc, ka tu esi izaudzis no tā, kas tu biji.

Latvijā, kur cilvēki bieži ir klusi, dziļi domājoši un piesardzīgi savās izvēlēs, šis brīdis nenāk ar troksni. Tas ienāk kā klusa pārliecība. Tu pēkšņi saproti: vecais domāšanas veids, vecās bailes un ieradumi vairs neatbilst tam, ko tu tagad vēlies piedzīvot.

Un šeit ir patiesība, kuru tu vairs nevari ignorēt — tu nevari būt tas pats cilvēks un vienlaikus dzīvot pilnīgi jaunu dzīvi.

Tava iekšējā pasaule nosaka ārējo realitāti

Tu esi pieradis skatīties uz ārējiem apstākļiem kā uz realitāti. Bet patiesībā tie ir tikai sekas. Cēlonis vienmēr ir tavā apziņā.

Ja tu joprojām identificējies ar ierobežojumiem — ar domu, ka dzīve ir smaga, ka nauda nāk ar grūtībām, ka iespējas ir retas — tad tava ārējā pasaule turpinās to atspoguļot.

Bet, kad tu izvēlies redzēt sevi kā cilvēku, kurš jau dzīvo pārpilnībā, viss sāk mainīties.

Aizver acis un iedomājies savu dzīvi tādu, kādu tu to patiesi vēlies. Ne kā sapni nākotnē, bet kā realitāti tagad. Sajūti to — mieru, brīvību, stabilitāti.

Šī sajūta ir sākumpunkts.

Sajūta ir radīšanas spēks

Latviešu kultūrā daba ir svarīga — meži, jūra, klusums. Kad tu esi dabā, tu nejūti trūkumu. Tu jūti pilnību.

Tieši šī sajūta ir tava patiesā daba.

Tu neradi ar vārdiem vien. Tu radi ar to, ko tu jūti kā patiesu. Ja tu jūti, ka tev jau pietiek, ka tu esi drošībā, ka dzīve tevi atbalsta, tad šī iekšējā frekvence sāk piesaistīt līdzīgas pieredzes.

Tāpēc negaidi, kad dzīve tev dos iemeslu justies labi. Sāc justies labi, un dzīve pielāgosies.

Atteikšanās no vecās identitātes

Vecais “es” nav tikai atmiņas. Tas ir ieradumu, reakciju un uzskatu kopums.

Varbūt tu esi pieradis būt tas, kurš vienmēr uztraucas. Varbūt tas, kurš vienmēr taupa, jo baidās no nākotnes. Varbūt tas, kurš nedomā lielus sapņus, lai izvairītos no vilšanās.

Bet jaunā dzīve prasa jaunu identitāti.

Tu nevari ienākt pārpilnībā ar trūkuma domāšanu. Tu nevari piedzīvot brīvību, ja tu joprojām domā kā cilvēks, kurš ir ierobežots.

Izvēlies, kas tu esi tagad.

Latvijas realitāte un iespēju paplašināšana

Latvijā daudzi ir auguši ar ideju, ka jābūt pieticīgam, ka nevajag izcelties, ka stabilitāte ir svarīgāka par sapņiem. Šie uzskati ir radījuši drošību, bet arī ierobežojumus.

Tagad ir laiks paplašināt šo skatījumu.

Pārpilnība nenozīmē, ka tu zaudē savas vērtības. Tā nozīmē, ka tu ļauj sev piedzīvot vairāk — vairāk prieka, vairāk iespēju, vairāk viegluma.

Tu vari būt dziļš, vienkāršs un vienlaikus bagāts visos līmeņos.

Darbība no iekšējā piepildījuma

Lielākā daļa cilvēku rīkojas, lai aizpildītu tukšumu. Bet patiesa transformācija notiek, kad tu rīkojies no pilnības.

Pirms tu pieņem lēmumu vai sāc darbu, pajautā sev — no kādas sajūtas es rīkojos?

Ja tā ir bailes vai trūkums, apstājies. Atgriezies sevī. Atrodi mieru. Sajūti, ka viss jau ir kārtībā.

Tad rīkojies.

Šāda rīcība rada pavisam citus rezultātus.

Klusuma spēks tavā ikdienā

Latvieši zina klusuma vērtību, bet bieži to neizmanto apzināti.

Katru dienu velti dažas minūtes, lai vienkārši būtu. Bez telefona, bez domām par pienākumiem.

Šajā klusumā tu atgriezies pie sevis. Un no šīs vietas nāk skaidrība, intuīcija un miers.

Tieši tur dzimst jauna dzīve.

Ierobežojošo uzskatu pārveidošana

Tavi uzskati veido tavu pieredzi. Un daudzi no tiem ir pieņemti automātiski.

“Nauda nenāk viegli.”
“Man nav pietiekami daudz iespēju.”
“Labāk nesapņot pārāk daudz.”

Šie uzskati nav realitāte — tie ir ieradumi.

Sāc tos aizvietot ar jauniem:
“Dzīve mani atbalsta.”
“Iespējas ir visapkārt.”
“Es esmu pelnījis dzīvot labi.”

Atkārto tos ar sajūtu, nevis mehāniski.

Dzīvo no jaunās realitātes

Tu nevari gaidīt, kad ārējā pasaule mainīsies, lai tu justos citādi. Tev ir jāsāk no iekšpuses.

Dzīvo kā cilvēks, kurš jau ir tur, kur tu vēlies būt. Ne ārēji demonstrējot, bet iekšēji pieņemot šo identitāti.

Kā tu domātu, ja tu jau būtu brīvs? Kā tu justos, ja tev būtu pietiekami?

Sāc tā justies tagad.

Pateicība kā paplašināšanās instruments

Pateicība ir viens no spēcīgākajiem veidiem, kā mainīt savu apziņu.

Kad tu novērtē to, kas tev jau ir, tu pārslēdzies no trūkuma uz pārpilnību.

Katru vakaru atrodi dažas lietas, par kurām tu esi patiesi pateicīgs. Sajūti šo pateicību, ne tikai domā par to.

Tas pakāpeniski mainīs tavu iekšējo stāvokli.

Ķermeņa un elpas nozīme

Tavs ķermenis atspoguļo tavu iekšējo stāvokli. Ja tu esi saspringts, arī tava domāšana kļūst ierobežota.

Elpo dziļi. Kusties. Pavadi laiku dabā.

Latvijas daba ir tavs sabiedrotais. Izmanto to, lai atjaunotu savu enerģiju.

Kad tu jūties viegls, arī tava dzīve sāk plūst vieglāk.

Attiecības kā spogulis

Cilvēki tavā dzīvē atspoguļo tavu iekšējo pasauli.

Ja tu jūties vērtīgs un pilnīgs, tu piesaisti attiecības, kas to atspoguļo. Ja tu meklē piepildījumu citos, tu bieži piedzīvo vilšanos.

Sāc ar sevi.

Nauda kā kustīga enerģija

Nauda nav statiska. Tā ir plūsma.

Ja tu to uztver ar bailēm, tu bloķē šo plūsmu. Ja tu to pieņem ar uzticēšanos, tā brīvi ienāk un iziet no tavas dzīves.

Atļauj tai kustēties bez spriedzes.

Ikdienas prakse jaunai dzīvei

No rīta:

  • Iztēlojies savu ideālo dzīvi
  • Sajūti to kā reālu

Dienas laikā:

  • Novēro savas domas
  • Atgriezies pie pārpilnības sajūtas

Vakarā:

  • Izjūti pateicību
  • Iztēlojies rītdienu kā veiksmīgu

Tu esi savas dzīves radītājs

Tu neesi apstākļu upuris. Tu esi radītājs.

Katrs tavs domas modelis veido realitāti. Katrs tavs emocionālais stāvoklis nosaka virzienu.

Izvēlies apzināti.

Jaunā dzīve sākas ar tevi

Tu neesi zaudējis veco dzīvi — tu esi to pāraudzis.

Un, kad tu pilnībā pieņem savu jauno identitāti, tu saproti, ka pārpilnība nav kaut kas, kas jāiegūst.

Tā ir tava daba.

Tagad ir laiks to dzīvot.

Please visit https://drlalblog.com

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Cilvēkus motivē viena no divām lietām

  Ieguvums vai zaudējums – kas vada cilvēka ceļu Ievads – divi neredzamie dzinējspēki Cilvēka rīcība reti ir nejauša. Aiz gandrīz katra lēmuma, kustības un izvēles slēpjas dziļš, bieži neapzināts impulss. Garīgajā skatījumā tiek teikts, ka cilvēkus virza divi pamatspēki: vēlme iegūt labumu vai bailes kaut ko zaudēt . Šie spēki darbojas klusumā, bet spēcīgi, veidojot dzīves virzienu. Jauns cilvēks bieži jūt šo spriedzi sevī, pat to nenosaucot vārdā. Saprast šos dzinējspēkus nozīmē iegūt brīvību — ne no rīcības, bet no aklas reakcijas. Ieguvuma ceļš – solījums par “vairāk” Vēlme iegūt labumu izskatās pozitīva. Tā runā par attīstību, sasniegumiem, panākumiem. Mēs mācāmies, strādājam, veidojam attiecības, jo ceram uz kaut ko vairāk — drošību, atzinību, mīlestību, piepildījumu. Taču garīgajā skatījumā ir svarīgi jautāt: no kurienes šī vēlme rodas ? Vai tā nāk no prieka un radošuma, vai no sajūtas, ka šobrīd ar mani nepietiek? Ja vēlme iegūt balstās iekšējā trūkumā, tā neka...

Ja Nav Ko Zaudēt, Prasi Drosmīgi

  Ja Nav Ko Zaudēt, Prasi Drosmīgi Attieksme, kas atver durvis Mans draugs, Es Tev teikšu vienu vienkāršu, bet dzīvi mainošu patiesību: ja ir kaut kas, ko iegūt, un nav ko zaudēt, tad noteikti prasi. Lielākā daļa cilvēku necieš no iespēju trūkuma. Viņi cieš no drosmes trūkuma. Viņi neuzdod jautājumu. Viņi neprasa paaugstinājumu. Viņi neprasa lielāku cenu par savu darbu. Viņi neprasa sadarbību. Viņi neprasa atbalstu. Un Latvijā tas ir īpaši izteikti. Mūsu kultūrā valda pieticība. “Labāk neuzbāzties.” “Ko nu es.” “Negribas apgrūtināt.” Bet ļauj man Tev pateikt – šī attieksme ir jāmaina, ja vēlies pārpilnību. Pozitīva mentālā attieksme nav tukšs sauklis. Tā ir izvēle domāt, ka pasaule ir pilna iespēju un ka Tu esi pelnījis tās izmantot. Prasīšana nav vājums – tā ir spēks Daudzi uzskata, ka prasīt nozīmē atzīt trūkumu. Patiesībā prasīt nozīmē atzīt savu vērtību. Ja Tu neprasi, Tu automātiski pieņem mazāko iespējamo rezultātu. Latvijā bieži redzu talantīgus, izglīt...

Svētais Pavards: Uguns kā Klātbūtnes Sargs

  Svētais Pavards: Uguns kā Klātbūtnes Sargs Latvieša dvēselē uguns nav elements. Tā ir būtne. Tā nav tikai siltums vai gaisma, bet dzīva klātbūtne, kas vienmēr ir bijusi mājas centrs, dzimtas balsts un iekšējās gaismas simbols. Kamēr uguns dega pavardā, māja bija dzīva. Kad uguns izdzisa, ne tikai telpa kļuva auksta – arī gars atkāpās. Svētais pavards senajā latviešu dzīves uztverē nebija dekorācija. Tas bija centrs. Tur vārījās ēdiens, bet vienlaikus tur nogatavojās sarunas, klusums, atmiņas un sapņi. Uguns vienoja paaudzes, tā klausījās stāstos, glabāja noslēpumus un kļuva par neredzamu liecinieku visam, kas notika ģimenes dzīvē. Šī nodaļa ir par uguni kā garīgu principu – par iekšējo liesmu, kas sargā klātbūtni, patiesumu un dzīves jēgu. Uguns kā dzīvības centrs Senajās lauku mājās pavards bija mājas sirds. Ap to tika veidota telpa, ap to ritēja diena, ap to satikās cilvēki. Uguns deva ne tikai siltumu, bet arī orientieri – fizisku un simbolisku. Cilvēks zināja, kur i...