Dr.Lal Karun

  Ja Nav Ko Zaudēt, Prasi Drosmīgi Attieksme, kas atver durvis Mans draugs, Es Tev teikšu vienu vienkāršu, bet dzīvi mainošu patiesību: ja ir kaut kas, ko iegūt, un nav ko zaudēt, tad noteikti prasi. Lielākā daļa cilvēku necieš no iespēju trūkuma. Viņi cieš no drosmes trūkuma. Viņi neuzdod jautājumu. Viņi neprasa paaugstinājumu. Viņi neprasa lielāku cenu par savu darbu. Viņi neprasa sadarbību. Viņi neprasa atbalstu. Un Latvijā tas ir īpaši izteikti. Mūsu kultūrā valda pieticība. “Labāk neuzbāzties.” “Ko nu es.” “Negribas apgrūtināt.” Bet ļauj man Tev pateikt – šī attieksme ir jāmaina, ja vēlies pārpilnību. Pozitīva mentālā attieksme nav tukšs sauklis. Tā ir izvēle domāt, ka pasaule ir pilna iespēju un ka Tu esi pelnījis tās izmantot. Prasīšana nav vājums – tā ir spēks Daudzi uzskata, ka prasīt nozīmē atzīt trūkumu. Patiesībā prasīt nozīmē atzīt savu vērtību. Ja Tu neprasi, Tu automātiski pieņem mazāko iespējamo rezultātu. Latvijā bieži redzu talantīgus, izglīt...

  Ieguvums vai zaudējums – kas vada cilvēka ceļu Ievads – divi neredzamie dzinējspēki Cilvēka rīcība reti ir nejauša. Aiz gandrīz katra lēmuma, kustības un izvēles slēpjas dziļš, bieži neapzināts impulss. Garīgajā skatījumā tiek teikts, ka cilvēkus virza divi pamatspēki: vēlme iegūt labumu vai bailes kaut ko zaudēt . Šie spēki darbojas klusumā, bet spēcīgi, veidojot dzīves virzienu. Jauns cilvēks bieži jūt šo spriedzi sevī, pat to nenosaucot vārdā. Saprast šos dzinējspēkus nozīmē iegūt brīvību — ne no rīcības, bet no aklas reakcijas. Ieguvuma ceļš – solījums par “vairāk” Vēlme iegūt labumu izskatās pozitīva. Tā runā par attīstību, sasniegumiem, panākumiem. Mēs mācāmies, strādājam, veidojam attiecības, jo ceram uz kaut ko vairāk — drošību, atzinību, mīlestību, piepildījumu. Taču garīgajā skatījumā ir svarīgi jautāt: no kurienes šī vēlme rodas ? Vai tā nāk no prieka un radošuma, vai no sajūtas, ka šobrīd ar mani nepietiek? Ja vēlme iegūt balstās iekšējā trūkumā, tā neka...

  Atcerēties bezrobežu dabu kā dzīves jēgu Kāpēc mēs vispār esam šeit Daudzi jauni cilvēki Latvijā un visā pasaulē agrāk vai vēlāk uzdod sev kluso, bet neatlaidīgo jautājumu: kāpēc es esmu šeit? Sabiedrība piedāvā daudz atbilžu – izglītība, darbs, ģimene, sasniegumi, pašrealizācija. Taču pat tad, kad šie mērķi tiek sasniegti, bieži paliek sajūta, ka kaut kas būtisks joprojām iztrūkst. It kā dzīvei būtu dziļāks slānis, kuru neviens īsti nemāca atpazīt. Mistiskās un garīgās tradīcijas cauri gadsimtiem norāda uz vienu vienkāršu, bet radikālu patiesību: mūsu klātbūtnes patiesais mērķis nav kļūt par kaut ko jaunu, bet gan atcerēties to, kas mēs bijām vēl pirms robežām, pirms bailēm, pirms identitātēm. Nevis iemācīties vairāk, bet atcerēties savu sākotnējo, bezierobežojumu dabu. Aizmirstība kā cilvēciska pieredze Piedzimstot mēs neienākam pasaulē tukši. Taču ļoti ātri sākas process, ko var saukt par aizmirstību. Mēs iemācāmies vārdus, lomas, noteikumus. Mums pasaka, kas mēs esa...

  Tu esi gaisma, kas piedzimusi šajā pasaulē Ir patiesība, kas dzīvo dziļāk par domām, dziļāk par vārdiem, dziļāk par šaubām. Tā nav ideja, ko var iemācīties. Tā ir atcerēšanās. Tu neesi tikai ķermenis, ne tikai prāts, ne tikai dzīves stāsts. Tu esi apziņa, kas caur šo ķermeni raugās pasaulē. Tu esi gaisma, kas uz laiku izvēlējusies formu. Latviešu dvēseles izjūtā gaisma vienmēr bijusi kas vairāk nekā fizisks fenomens. Gaisma ir bijusi patiesība, skaidrība, dzīvība. Gaismu godināja saullēktā, gaismu sagaidīja ziemas saulgriežos, gaismu sargāja mājas pavardā. Arī cilvēkā tika saskatīta gaisma – klusa, bet spēcīga, pieticīga, bet noturīga. Kad cilvēks sāk šo gaismu sevī just, mainās visa dzīves uztvere. Viņš vairs nejautā, kā kļūt par kaut ko vairāk. Viņš sāk atcerēties, kas viņš jau ir. Gaisma kā iekšējā būtība, nevis sasniegums Mūsdienu pasaule bieži māca, ka cilvēkam jākļūst labākam, spēcīgākam, gudrākam. Ka gaisma ir kaut kas, kas jāsasniedz ar pūlēm. Taču garīgā piered...

  Prāts kā patiesās iekšējās bagātības avots Ievads – pāri naudai un materiālajiem panākumiem Pasaulē, kur bagātību bieži mēra skaitļos, īpašumos un redzamā statusā, jaunam cilvēkam ir viegli noticēt, ka ķermenis kļūst bagāts tikai caur ārēju uzkrāšanu. Vairāk naudas, augstāks amats, lielāks komforts. Taču garīgās un mistiskās tradīcijas dažādās kultūrās norāda uz klusāku un dziļāku patiesību: tieši prāts padara ķermeni bagātu. Šis apgalvojums nenoliedz materiālo pasauli. Tas vienkārši noliek to pareizajā vietā. Prāta stāvoklis nosaka, kā tu piedzīvo savu ķermeni, enerģiju, veselību un pat spēju pieņemt labklājību. Bez iekšējas bagātības ārējā labklājība bieži šķiet tukša. Ar iekšēju bagātību arī vienkārši apstākļi var justies piepildīti, jēgpilni un dzīvi. Ko nozīmē bagāts prāts? Bagāts prāts nav prāts, kas piepildīts ar informāciju vai nepārtrauktu pozitīvu domāšanu. Tas ir prāts, kas ir plašs, klātesošs un saskaņots ar dzīvi, nevis pastāvīgā cīņā ar to. Iekšējā bagāt...