Atcerēties bezrobežu dabu kā dzīves jēgu
Kāpēc mēs vispār esam šeit
Daudzi jauni cilvēki Latvijā un visā pasaulē agrāk vai vēlāk uzdod sev kluso, bet neatlaidīgo jautājumu: kāpēc es esmu šeit? Sabiedrība piedāvā daudz atbilžu – izglītība, darbs, ģimene, sasniegumi, pašrealizācija. Taču pat tad, kad šie mērķi tiek sasniegti, bieži paliek sajūta, ka kaut kas būtisks joprojām iztrūkst. It kā dzīvei būtu dziļāks slānis, kuru neviens īsti nemāca atpazīt.
Mistiskās un garīgās tradīcijas cauri gadsimtiem norāda uz vienu vienkāršu, bet radikālu patiesību: mūsu klātbūtnes patiesais mērķis nav kļūt par kaut ko jaunu, bet gan atcerēties to, kas mēs bijām vēl pirms robežām, pirms bailēm, pirms identitātēm. Nevis iemācīties vairāk, bet atcerēties savu sākotnējo, bezierobežojumu dabu.
Aizmirstība kā cilvēciska pieredze
Piedzimstot mēs neienākam pasaulē tukši. Taču ļoti ātri sākas process, ko var saukt par aizmirstību. Mēs iemācāmies vārdus, lomas, noteikumus. Mums pasaka, kas mēs esam, kādiem mums jābūt, ko drīkst un ko nedrīkst just. Pamazām mēs sākam sevi uztvert kā atsevišķu, ierobežotu būtni pasaulē, kas jāiekaro vai jāiztur.
Jaunam cilvēkam šī aizmirstība bieži izpaužas kā iekšējs spiediens: jābūt veiksmīgam, jāsalīdzina sevi ar citiem, jāatrod sava vieta. Taču dziļākajā līmenī tā ir ilgas pēc mājām sajūta – nevis fiziskām, bet eksistenciālām mājām. Pēc stāvokļa, kurā nekas nebija jāpierāda.
Kas ir mūsu sākotnējais dabiskais stāvoklis
Sākotnējais dabiskais stāvoklis nav ideāla personība vai nemainīga laime. Tas ir apzinātības stāvoklis, kurā nav iekšējas cīņas ar sevi. Tas ir brīvības lauks, kurā pieredze notiek, bet netiek uztverta kā drauds mūsu būtībai.
Šajā stāvoklī nav stingras robežas starp “mani” un dzīvi. Ir klātbūtne, atvērtība, dzīvīgums. Mistiskās tradīcijas to sauc dažādos vārdos – apziņa, būtība, avots –, bet tās visas norāda uz vienu un to pašu: to, kas esam pirms domas “es esmu šāds”.
Jaunam cilvēkam svarīgi saprast, ka šis stāvoklis nav jāizveido. Tas jau ir klātesošs. Vienīgais, kas to aizsedz, ir nepārtraukta identificēšanās ar domām, stāstiem un bailēm.
Ierobežojumu ilūzija
Ierobežojumi šķiet ļoti reāli. Mūsu ķermenis, pagātne, sabiedrība, finansiālie apstākļi – tas viss veido sajūtu, ka esam iesprostoti. Taču garīgajā skatījumā ierobežojumi nepieder mūsu patiesajai dabai, bet gan mūsu identifikācijai ar formu.
Tas nenozīmē, ka praktiskā realitāte nav svarīga. Tas nozīmē, ka ciešanas rodas nevis no pašiem apstākļiem, bet no pārliecības, ka tie definē to, kas mēs esam. Kad jaunietis sāk pamanīt šo atšķirību, parādās telpa iekšējai brīvībai pat nepilnīgos apstākļos.
Mācīšanās vai atcerēšanās
Parasti mēs domājam, ka garīgais ceļš ir mācīšanās process. Vēl viena grāmata, vēl viena prakse, vēl viena atziņa. Taču mistiskā perspektīva piedāvā citu skatījumu: viss, kas nepieciešams, jau ir zināms dziļākā līmenī. Ceļš nav uz priekšu, bet uz iekšu.
Atcerēšanās notiek brīžos, kad mēs apstājamies. Kad necenšamies sevi uzlabot. Kad ļaujam sev vienkārši būt. Šie brīži var būt īsi, bet tiem ir milzīgs spēks. Tie atgādina, ka aiz nemiera slēpjas klusums, kas nav apdraudēts.
Kāpēc jaunībā tas ir īpaši svarīgi
Jaunība ir laiks, kad identitāte vēl ir plūstoša. Tas ir arī laiks, kad spiediens sevi definēt ir vislielākais. Tieši tāpēc atcerēšanās par savu bezrobežu dabu šajā dzīves posmā var kļūt par stabilu pamatu visai turpmākajai dzīvei.
Tas nepadara dzīvi vieglāku ārējā nozīmē, bet padara to patiesāku. Jaunietis, kurš sāk apzināties savu patieso dabu, vairs nebalsta savu vērtību tikai panākumos vai citu atzinībā. Viņš sāk dzīvot no iekšējas pilnības, nevis trūkuma.
Dzīve kā skola, nevis pārbaudījums
No šī skatpunkta dzīve vairs nav eksāmens, kuru var izgāzt. Tā kļūst par skolu, kurā katra pieredze – arī sāpīgā – kalpo atcerēšanās procesam. Kļūdas nav neveiksmes, bet iespējas redzēt, kur vēl ticam ierobežojumiem.
Šāda attieksme ļauj dzīvot ar lielāku līdzjūtību pret sevi. Tā iedrošina eksperimentēt, mācīties, krist un celties bez pastāvīgas pašnosodīšanas. Tas ir īpaši dziedinoši jaunam cilvēkam, kurš vēl tikai veido attiecības ar sevi.
Neliela meditācija atcerēšanās atbalstam
Atrodi klusu vietu un apsēdies ērti. Mugura taisna, bet atslābināta. Aizver acis.
Pievērs uzmanību elpai, nemainot tās ritmu. Vienkārši sajūti, kā gaiss ienāk un iziet.
Tagad pavēro domas. Ļauj tām parādīties un pazust. Nepieķeries nevienai. Klusi pajautā sev: “Kas ir tas, kas pamana šīs domas?”
Neatbildi ar vārdiem. Paliec sajūtā. Sajūti apzinātību, kas jau ir klātesoša, mierīga un plaša.
Paliec šeit dažas elpas. Kad esi gatavs, lēnām atver acis.
Noslēgums: atcerēšanās kā dzīves ceļš
Mūsu klātbūtnes mērķis uz Zemes nav kļūt perfektam cilvēkam. Tas ir atcerēties savu patieso, bezierobežu dabu un dzīvot no šīs atziņas ikdienā. Tas ir kluss, bet dziļš ceļš, kas ne vienmēr izskatās iespaidīgs, bet ir patiesi pārveidojošs.
Ja tu esi jauns un jūti, ka dzīvē jābūt kam vairāk, uzticies šai sajūtai. Tā nav prasība pēc vēl lielākiem sasniegumiem. Tā ir aicinājums atcerēties, kas tu esi pirms visām lomām. Un šajā atcerēšanās procesā dzīve pamazām atklājas nevis kā cīņa, bet kā nepārtraukta atgriešanās mājās.
Komentāri
Ierakstīt komentāru